Ir daudz ceļu, kas var novest pie Emmijas Pikleres (Emmi Pikler) darba atklāšanas. Neatkarīgi no tā, vai mēs meklējam veiksmīgu bērnu grupu aprūpes modeli, informāciju par cieņpilnu audzināšanu, iekštelpu rotaļu aprīkojumu vai materiālus par bērnu motorisko attīstību – visi šie ceļi ved pie idejām, kuras radīja Emmija Piklere un attīstīja visas savas dzīves laikā. Viņa parādīja mums, cik ārkārtīgi svarīgas ir attiecības zīdaiņa veselīgai attīstībai.
1920-tie gadi
Uzsāka medicīnas studijas Vīnē, kur viņa iepazina savus pirmos skolotājus, no kuriem iedvesmojās – Prof.Clemens von Pirque un Prof.Hans Salzer.
Prof.Clemens von Pirque īpaši interesēja bērnu ikdiena slimnīcas aprūpē. Liela nozīme tika piešķirta bērna veselībai, nevis slimībai. Bērniem bija jābūt ārā svaigā gaisā un daudz jāspēlējas. Viņam bija īpaši norādījumi par uzturu un maltītes sagatavošanu. Bija aizliegts likt bērnam apēst par vienu karoti vairāk, nekā bērns gribēja.
Prof.Hans Salzer bija pazīstams ar savu atšķirīgo pieeju bērnu konsultēšanā, izmeklēšanā un ārstēšanā. Viņam bija svarīgi pievērst uzmanību bērna personībai, nevis tikai ārstēt slimību. Viņš veltīja laiku, lai nodibinātu attiecības ar bērnu, un runāja ar bērnu tik ilgi, cik tas bija nepieciešams, lai bērns nebaidītos ne no pārbaudes, ne no viņa izmeklēšanas.
1930. gadā Emmija Piklere (dz. Emilie Madleine Reich) apprecējās ar György Pikler, kurš tolaik bija vidusskolas matemātikas skolotājs ar progresīviem pedagoģiskajiem uzskatiem. Viņš uzskatīja, ka bērniem jāapgūst zināšanas savā tempā. Abiem bija interese par bērnu attīstību.
1931.gadā viņiem piedzima meita Anna. Viņi nolēma neveicināt viņas attīstību ar speciāliem vingrinājumiem vai mākslīgi steidzināt sēdēšanu un staigāšanu. Tā vietā viņi nodrošināja brīvu kustību, neatkarīgas rotaļas un lielu nozīmi pievērsa savstarpējām attiecībām, kas balstītas uz cieņu un drošību.
Tajā pašā gadā ģimene pārcēlās uz Triesti (Itālija). Pludmalē Emmija Piklere novēroja, kā vecāki māca saviem bērniem sēdēt, stāvēt un staigāt, pirms viņi paši ir tam gatavi. Tas lika viņai uzdot jautājumu: "Vai tas bērnam nesignalizē, ka tas, ko viņš pats spēj, nav pietiekami labi?"
1932. gadā ģimene pārcēlās uz Ungāriju, un 1935. gadā Emmija Piklere atvēra savu pediatrijas privātpraksi Budapeštā. Darbā ar vairāk nekā 100 ģimenēm viņa apvienoja zināšanas no studiju gadiem, Triestes novērojumiem un savas meitas audzināšanas pieredzes.
Viņa iepazinās ar Maria Reinitz (Márika), kas bija medmāsa un bērnudārza skolotāja. Viņa kļuva par Pikleres līdzgaitnieci, palīdzot mātēm rūpēties par saviem bērniem.
"Viņa kļuva pazīstama kā izcila pediatre. Viņas aprūpētie bērni bija veselīgāki, un viņu attīstība notika harmoniski. Viņas redzējums par veselīgu zīdaini bija -
aktīvs, kompetents un mierīgs bērns, kurš dzīvo harmonijā ar sevi un apkārtējo vidi."
— Anna Tardos, "Piklerian Developmental Approach" (2010)
1935. gadā Emmija Piklere iepazinās ar Elsa Gindler un viņas skolnieci Elfriede Hengstenberg, kuru darbs balstījās uz kustību un emocionālās labklājības saikni. Viņu pieeja bija koriģējoša, savukārt Emmijas Pikleres – preventīva, nodrošinot dabisku attīstību bez steidzināšanas.
1939.gadā Magda Gerber ģimene apeklēja Emmi Pikler privātpraksi. Vēlāk Gerber izplatīja Pikleres idejas angliski runājošajā pasaulē, 1978. gadā dibinot organizāciju Resources for Infant Educarers (RIE).
1940. gadā tika publicēta Emmijas Pikleres pirmā grāmata "Mit Tud Már a Baba?" (angliski "Peaceful Babies—Contented Mothers"). Tajā tika apkopotas viņas idejas par mazuļu aprūpi un attīstību, kuras viņa turpināja attīstīt un pilnveidot vēlākajos gados.
1946. gadā pēc kara Budapeštas valdības iestādes lūdza Emmiju Pikleri izveidot bērnunamu zīdaiņiem, kuri bija palikuši bez vecākiem. Viņa piekrita ar nosacījumu, ka projektā kopā ar viņu strādās arī Márika Reinitz. Kopā viņas izveidoja vidi, kas veicināja veselīgu bērna attīstību. Sākumā bija grūti atrast kolektīvu, kas strādās pēc viņu redzējuma, un pirmās darbinieces tika atlaistas. Pēc tam viņas rūpīgi atlasīja jaunu personālu un izstrādāja savu apmācības sistēmu, lai ieviestu "jaunu pieeju" bērnu aprūpei.
Bērnunams tika iekārtots lielā mājā ar plašu dārzu. Gadu gaitā iestādes nosaukums vairākkārt mainījās, taču tā vienmēr bijusi pazīstama kā "Lóczy", nosaukta pēc ielas, kurā atradās. Lai gan Lóczy joprojām darbojas, tās kā bērnunama funkcija beidzās 2011. gadā. Šo 65 gadu laikā tur dzīvoja vairāk nekā 2000 bērnu, lielākoties vecumā no 0 līdz 3 gadiem, taču daži palika pat līdz 7 gadu vecumam.
Bērnunama vide deva Emmijai Piklerei iespēju nostiprināt savas idejas, balstoties uz pieredzi un novērojumiem, ko viņa bija guvusi darbā ar ģimenēm, un īstenot tās plašākā mērogā citā vidē. Šī jaunā vide nodrošināja kontrolētus pētījumu apstākļus, ļaujot Lóczy kļūt par desmitgadēm ilgu pētījumu centru. Šie pētījumi atklāja, kā piesaiste ietekmē somatisko un mentālo attīstību, kā arī sniedza ieskatu par zīdaiņu dabisko kustību un spēlēšanās attīstību secību.
Veikti vairāki ilgtermiņa pētījumi par bērniem, kuri auguši Lóczy, tostarp Pasaules Veselības organizācijas finansēts pētījums 1960.–70. gados, kurā analizēta bērnu sociālā adaptācija pēc uzturēšanās Pikleres institūtā.
"Pētījumā piedalījās jaunieši vecumā no 13 līdz 22 gadiem. Bijušo audzēkņu izglītības līmenis neatšķīrās no vecuma grupas vidējā līmeņa. Pētījuma laikā netika konstatēta neviena klaiņošanas vai noziedzīgas uzvedības gadījuma. Neviena no bijušajām audzēknēm nebija laidusi pasaulē ārlaulības bērnus, un visas viņu laulībā dzimušās atvases atradās māšu aprūpē. (…) Līdz šim iegūtie rezultāti liecina, ka institūta bijušie audzēkņi kopumā ir labi pielāgojušies sabiedrībai un neuzrāda tipiskās grūtības, kuras parasti tiek attiecinātas uz bērniem, kuri savas dzīves pirmos gadus pavadījuši institucionālā aprūpē."
(Judit Falk un Emmi Pikler, "Data on the Social Adjustment of Children Reared at Our Institute", publicēts Magyar Pszichológiai Szemle, 1972)
Emmi Pikler un György Pikler meita Anna savā audzināšanā ne tikai iemiesoja, bet arī iezīmēja "Pikleres metodikas" sākumu.
1956. gadā Anna Tardos uzsāka nepilna laika darbu Lóczy, bet no 1961. gada strādāja pilnu slodzi līdzās savai mammai. Viņas darbs ietvēra pētījumus, pedagoģisko darbu un vadību.
Tardos regulāri lasīja lekcijas un vadīja seminārus par zīdaiņu un mazu bērnu attīstību un aprūpi ne tikai Budapeštā, bet arī daudzās citās pasaules valstīs.
1998. gadā, pēc Emmi Pikler, Judit Falk, Gabriella Püspöki, viņa kļuva par institūta direktori, šo amatu ieņemot desmit gadus, līdz valdība 2011. gadā slēdza zīdaiņu namu un likvidēja institūtu.
Anna Tardos ir teikusi:
"Emmi Pikler cieņpilnā un mīlestības pilnā attieksme pret zīdaini ir palīdzējusi bērniem attīstīties harmoniski, un pieaugušajiem – mainīt savu priekšstatu par bērna spējām un savu lomu kā aprūpētājiem."
(Introducing the Piklerian Developmental Approach: History and Principles, The Signal World Association for Infant Mental Health Newsletter, 2010)
Aprūpe
Kustības
Spēlēšanās
Aprūpe sevī ietver sadarbību un attiecību veidošanu. Tā nav tikai barošana, pārģērbšana, likšana gulēt vai pareiza celšana. Tas ir brīdis, kurā mēs varam sniegt bērnam cieņpilnu attieksmi, ar savu verbālo un ķermeņa valodu paust savu attieksmi pret bērnu, sniegt viņam iespaidu kāds viņš ir. Vairāk lasi šeit.
Spēlēšanās ir process, kura laikā bērns mācās par savu ķermeni, savām spējām, iegūst jaunas zināšanas un pārbauda cēloņsakarības. Tas ir laiks, kad bērns var netraucēti izzināt pasauli un sāk kļūt patstāvīgāks. Vairāk lasīt šeit.
Plūstošas kustības, kustību dažādība ir raksturojoši elementi kustībai un pozu maiņai. Paralēli kustībai bērns arī apgūst līdzsvara reakcijas, stabilitāti, ķermeņa proporcijas, atrašanās vietu telpā un spēju pārvietoties tajā, kā arī pārvietot priekšmetus. Vairāk lasīt šeit.