Aprūpe

"Emmijas Pikleres cieņpilnā un mīlestības pilnā attieksme pret zīdaini ir palīdzējusi bērniem attīstīties harmoniski, un pieaugušajiem – mainīt savu priekšstatu par bērna spējām un savu lomu kā aprūpētājiem."

(Introducing the Piklerian Developmental Approach: History and Principles, The Signal World Association for Infant Mental Health Newsletter, 2010)

Loreta, 4 mēneši

Aprūpētājs atnes bērnu uz pārģērbšanās galdu, bērns pasmaida un pieskarās savām drēbēm.

Aprūpētājs saka: “Jā, es tevi pārģērbšu”.

Aprūpe sevī ietver sadarbību un attiecību veidošanu. Tā nav tikai barošana, pārģērbšana, likšana gulēt vai pareiza celšana. Tas ir brīdis, kurā mēs varam sniegt bērnam cieņpilnu attieksmi, ar savu verbālo un ķermeņa valodu paust savu attieksmi pret bērnu, sniegt viņam iespaidu, kāds viņš ir. Tas ir brīdis, kad mēs viens otru iepazīstam un esam kopā. Tiek apgūta valodas izpratne un sadarbība. 

Ir ļoti svarīgi pievērst uzmanību, kā mēs pieskaramies bērniem, kā mēs viņiem atbildam, kā uzrunājam un vai spējam cienīt viņu brīvo laiku un vēlēšanās. Mūsu attiecības ir pamats bērna nākamajām attiecībām ar citiem cilvēkiem, tāpēc ir svarīgi iedot viņam visus instrumentus, lai viņš spētu iekļauties, spētu uzdrošināties un tiktu pieņemts. Kā arī mūsu attieksme veido bērna pašvērtējumu. Jo pašvērtējums ir sevis vērtējums dažādās dzīves jomās vai situācijās, tas ir vispārējs uzskats par sevi un savu vērtību. 

Grāmatā "Attīstības psiholoģija"* tiek minēti vairāki nosacījumi, kas nepieciešami lai bērnam veicinātu pozitīvu pašvērtējumu.

• Mīlēt bērnu bez nosacījuma.

• Atzīt bērna panākumus un spējas.

• Veidot uzdevumus tā, lai bērns varētu tos izpildīt un tādējādi piedzīvot panākumu izjūtu. 

• Radīt bērna izjūtu, ka viņš pats kontrolē savu dzīvi situācijās, kad viņam nedraud briesmas. Piemēram, izvēle starp divām zeķubiksēm. 

• Nesalīdzināt ar citiem, pamanīt un uzvsvērt bērna unikālo.

• Iejaukties, ja bērns sevi noniecina.

• Radīt pozitīvu piemēru ar reālu attieksmi pašam pret sevi. 

Arī Emmija Piklere uzrunāja šīs vērtības kā vienu no galvenajām minot, ka katrs bērns tiešām ir unikāls ar savām spējām un prasmēm. Vidē, kurā atrodas bērns, viss ir ļoti pārdomāts - tā ir veidota atbilstoši bērna spējām un interesēm, veidojot līdzsvaru starp izaicinājumiem un prasmēm, kuras vēlas nostiprināt vai eksperimentēt esošā līmenī. 

2016. gadā iznāca Bernard Golse un Miriam Rasse dokumentālā filma par Lóczy. Filmā tika teikts: 

" Bērnam ir svarīgi, iespējams pat būtiski, ka pieaugušais viņu redzētu ar modrām acīm.
Bērns nekad neaizmirsīs cilvēku, kura patieso skatienu viņš juta.
Iespējams, ka aprūpētājs ir šis pieaugušais, kas bērnu patiesi redz."

Kā arī filmā tika citēta psiholoģe Geneviève Appell**: 

"Tik mazs bērns, kuram jāpāriet no vienas dzīves jomas uz citu, vēl viens pats nevar izveidot saikni starp savu dažādo pieredzi un to, kas viņš ir. Pastāv risks, ka viņš pazaudēs savas eksistences nepārtrauktību. Tas nozīmē, ka aprūpētāja galvenais uzdevums ir ar savu klātbūtni un vērošanu nodrošināt šo pēctecību, pamanot pašas mazākas lietas, atceroties tās kopā ar bērnu un atbalstot viņa personiskās dzīves veidošanās vēsturi." 

*Serbe Sandra un Miltuze Anika. Attīstības psiholoģija. Cilvēka attīstība visas dzīves garumā. 2022. Zvaigzne ABC.

**Geneviève Appell cieši sadarbojās ar E.Pikleri un ir līdzautors filmai "A Baby’s Attention at Play".