Brīvā spēlēšanās

Lote Roze, 4 mēneši

Pētīt mantu no dažādiem attālumiem, pielikt pie mutes un atkal atvirzīt, ielikt mutē.
Satvert ar kreiso roku, satvert ar abām rokām, tad ar vienu roku atlaist: 

“Tagad tas izskatās pavisam citādāk”.

 Ielikt mutē, atlaist. 

“To izdarīju es. Kā izskatās mana plauksta, kad es to atveru un aizveru?” 

Spēlēšanās ir mērķtiecīgu darbību kopums, kas balstās vienotā ģenētiskā algoritmā - gan fiziskās, gan mentālās attīstības izpausmē. Artūrs Utināns savā grāmatā “Cilvēka psihe” (2005) ir aprakstījis dažādus cilvēku instinktus, minot, ka cilvēkam pastāv pašattīstības instinkts, piesaistes instinkts, spēlēšanās instinkts un nepieciešamība gūt pieredzi un apgūt iemaņas - aprakstot to, ka spēlēšanās rodas no iekšējās nepieciešamības, no iekšējā impulsa un tā sniedz baudu. 

Ar spēlēm var pielāgoties dažādām dzīves situācijām. Cilvēkam ir nepieciešams izzināt pasauli un izpētīt to. Spēlēšanās var noritēt gan ar ķermeņa daļām, gan manipulējot ar priekšmetiem. Un ir svarīgi, lai bērns pats spēj atklāt ko jaunu un atrisināt grūtības, lai iegūtu atbildes uz sev interesējošiem jautājumiem. Zināšanas, kas tiek iegūtas eksperimentējot un kļūdoties, ir daudz vērtīgākas nekā iemācītas zināšanas.

  Psihologs Tomass Harms nosauc četras bērna pamatvajadzības – fiziskās vajadzības, vajadzība pēc drošības, vajadzība pēc stimulācijas un vajadzība pēc autonomijas jeb patstāvības. Kad kāda no bērna pamatvajadzībām nav apmierināta, viņš nokļūst fiziskā saspringumā un stresa stāvoklī. Tikai tad, kad visas bērna vajadzības ir apmierinātas, var sākt parādīties interese par apkārtni. Interese ir tā, kas motivē uz dažādām darbībām. Lai uzturētu spēlēšanās aktivitāti, ir nepieciešama interese, kuras mērķis ir izzināt un saprast nezināmo.

Brīvā spēlēšanās ir bērna izvēlēta nodarbe, kas dara prieku un apmierina iekšējo interesi un nepieciešamību. Lai spēlēšanās apmierinātu bērna vajadzības, ir nepieciešams tās laikā izjust brīvības sajūtu, spēju brīvi kustēties un atrasties sev ērtā, drošā pozā. Nespēja patstāvīgi spēlēties rada atkarības sajūtu no pieaugušā. Tāpēc ir svarīgi, lai pieaugušais spētu novērtēt bērna intereses, spējas, lai sagatvotu bērnam vidi, kura viņam interesē.

   Bērna tieksme spēlēties izriet no dabiskās nepieciešamības – dažādās attīstības stadijās spēle ir bērna dzīves būtiskākā sastāvdaļa. Emmijas Pikleres institūtā tika apskatīts, aprakstīts, kā attīstās bērna spēlēšanās no brīža, kad bērns atklāj savas plaukstas, līdz pat brīdim, kad sāk būvēt sarežģītas konstrukcijas. Aprakstot to, ka spēlēšanās nav tikai laika kavēšana, bet veids kā bērns mācās sociāli mijiedarboties ar citiem, cēloņa sakarības, fizikas likumus, savas spējas, problēmrisināšanu. Spēlēšanās laikā bērnam var novērot dažādas uzmanības noturības formas, kuras liek pamatus mūsu spējām koncentrēties.
Vairāk var lasīt grāmatā "Brīvās spēlēšanas sākums" - lai iegādātos spied šeit. 

   Žans Piažē (Jean Piaget) izstrādāja četru stadiju kognitīvo attīstības teoriju, kurā viņš uzsver, cik liela nozīme ir pašvadītām manipulācijām ar priekšmetiem, spēlēšanās darbību atkārtošanai. Piažē aprakstījis, ka zīdaiņa spēlēšanās nav tikai izklaide – tā veicina domāšanas attīstību, problēmu risināšanas prasmes un izpratni par pasauli. Ar piemērotu vidi atbalstot bērna dabisko interesi izpētīt un spēlēties, vecāki palīdz viņam attīstīties veselīgi un harmoniski. Viņš norādīja, ka bērni mācās, manipulējot ar priekšmetiem un atkārtojot darbības, kas rada loģisku izpratni par pasauli. Lai gan Piažē pievērsās vairāk kognitīvajiem procesiem, bet Emmija Piklere – fiziskajai un emocionālajai attīstībai, abu skatījumi lieliski papildina viens otru, uzsverot bērna dabisko spēju attīstīties caur patstāvīgi vadītiem izziņas procesiem un spēli.

Izmantotā literatūra:

1. Alī Monika. 2009. Mana bērna attīstības ceļš. Jumava. 

2. Encarnacao Pedrom Ray-Kaeser Sylvie, Bianquin Nicole. 2018. Guidelines for supporting children with disabilities, play. Published by De Gruyter Poland Ltd, Warsaw/Berlin. 4-12, 14-18. Iegūts no datubāzes eBook Collection (EBSCOhost):

3. Harmss Tomass. 2020. Nebaidies no bērna raudāšanas. Ģimenes psiholoģijas centrs.LĪNA. 

4. Kālo Eva un Balogs Ģērģija. 1996. Brīvās spēlēšanās sākums. SIA "Barons Consulting".

5. Sebre Sandra un Miltuze Anika. 2022. Apgāds Zvaigzne ABC.

6. Utināns Artūrs.2005. Cilvēka psihe. Tās darbība, funkcionēšanas traucējumi un ārstēšanas iespējas. Nacionālais apgāds. 

7. Veresov, N., Veraksa, A., Gavrilova, M., & Sukhikh, V. 2021. Do Children Need Adult Support During Sociodramatic Play to Develop Executive Functions? Experimental Evidence. Frontiers in Psychology. 12. Iegūts no: 10.3389/fpsyg.2021.779023 [sk.03.01.2023]